Beļģija

• Ir vajadzīgi spēcīgi tīkli un saziņas kanāli, lai uzrunātu ieinteresētos ražotājus un ieguldītājus, kā arī konkrētas darbības, lai nozarei radītu stimulējošu ieguldījumu sistēmu.
• Akvakultūrai būtu jāturpina centieni integrēties citās nozarēs un darbībās, veicinot aprites sistēmu un vienlaikus samazinot ražošanas izmaksas.
• Papildus akvakultūrai kā galvenajai darbībai vajadzētu būt iespējai iesaistīties palīgdarbībās (tūrisms, miksēšana, ēdināšana, izglītība u. c.), kas garantē ienākumus. Projekti, kuru pamatā ir daudzējāda izmantošana, ir ļoti ieteicami kā daļa no integrētas pieejas.
• Lai attīstītu atkrastes akvakultūru, ir jānodrošina kvalitatīvs inkubatora aprīkojums, jāizstrādā piemērotas tehnoloģijas audzēšanai un ieguvei skarbos Ziemeļjūras apstākļos un jānodrošina piemērotas izkraušanas vietas ostās.
• Lai Valonijā turpinātu mazapjoma akvakultūru, ir jāmudina un jāapmāca jaunieši, jāpalielina rentabilitāte, jāpalielina produktu kvalitātes (piemēram, marķējuma) redzamība, jāsamazina atkarība no ārējiem faktoriem (augsne un klimats), jāsamazina fiziskā ietekme, jānodrošina kvalitatīva inkubatora aprīkojuma pieejamība un jāatvieglo piekļuve kapitālam.

• Ņemot vērā zivsaimniecībā iegūto zivju apjoma stagnāciju, akvakultūra var apmierināt augošās tirgus vajadzības.
• Eiropas Savienības mērķis ir veicināt akvakultūras ražošanu.
• Tuvums (īsa ķēde), izsekojamība (marķēšana), šūpulis līdz šūpulim un videi draudzīgs stāvoklis (tostarp biomarķējums) kļūst arvien svarīgāks patērētāju vidū.
• Vietējie produkti rada pievienoto vērtību, kas arī mudina mazumtirgotājus piedāvāt vietējos produktus.
• Pieaugot pasaules iedzīvotāju skaitam un pieaugot labklājībai, cilvēki patērē vairāk olbaltumvielu, un pieaug pieprasījums pēc ūdens produktiem.
• Spēcīgas eksportētājvalstis, piemēram, Ķīna, var eksportēt mazāk audzētu zivju, jo pieaug iekšzemes pieprasījums. Tā rezultātā Eiropas patērētāji varētu kļūt arvien atkarīgāki no vietējās piegādes.
• Jaunas deklarētas akvakultūras zonas, kas atrodas tuvāk krastam (īsāks kuģošanas attālums). Turklāt 2019. gadā, izmantojot HaLaVla projektu, tika kartētas visoptimālākās teritorijas integrētajai akvakultūrai Flandrijā.
• Marikultūras attīstība var nodrošināt arī sauszemes attīstību, jo ir vajadzīgi inkubatori un zivju mazuļu audzētavas, kas nodrošina kvalitatīvu vairogu vietējo apgādi.
• Infrastruktūras esamība ostās, kur kontrolētā vidē var radīt marikultūras apstākļus.
• Jauni RAS jauninājumi samazina atkarību no ūdens un enerģijas un palielina recirkulācijas sistēmu potenciālu.
• Akvakultūras jomā spējai kontrolēt un uzraudzīt visu aprites ciklu būtu jāuzlabo darbības uzticamība un produktu kvalitāte.
• Mazumtirgotāju interese sākt ražošanu.
• Akvakultūras ražošanas iespējas, neizmantojot zivju miltus.
• Iespēja akvakultūras nozarei izmantot zvejas nozares pašreizējo loģistikas struktūru.
• Jaunu akvakultūras sugu audzēšana Beļģijā (tostarp aļģes).
• Kuģu īpašnieku/zvejnieku un lauksaimnieku iespējas piedalīties vai pārorientēties uz (jūras) akvakultūru.
• Ražotāji var meklēt pievienoto vērtību un spēt par akvakultūras produktu ilgtspēju, svaigumu un veselību. Resursu, ūdens, telpas un enerģijas saprātīga izmantošana sniedz gan vides, gan ekonomiskus ieguvumus.
• Atlikušo plūsmu izmantošana iekļaujas jaunajā aprites ekonomikā, kas arī Flandrijas valdības redzējumā 2050. gadam ir apstiprināta kā pārejas prioritāte.
• Akvaponika var kļūt intensīvāka urbanizētā Flandrijā.
• Daudzsološi jūras akvakultūras projekti (muskuļu, austeru un aļģu audzēšana) piedāvā iespējas apvienoties ar pasīvo zveju.
• Akvakultūras paņēmienus var izmantot regulatīviem un aizsargājošiem ekosistēmu pakalpojumiem. Pildot ekosistēmas lomu, tā var arī sniegt ieguldījumu Eiropas Biodaudzveidības stratēģijā.
• Platības efektīva izmantošana un ražošanas palielināšana, izmantojot multitrofisku akvakultūru.
• Pastāv liela pārstrādes nozare, kas piedāvā iespējas primārajiem akvakultūras ražotājiem.
• Digitālie rīki var reaģēt uz daudzām problēmām, ar kurām saskaras akvakultūras ražotāji (uzraudzība, automātisks brīdinājums par plēsējiem, krājumu pārvaldība, pārdošana tiešsaistē utt.).

Pārvaldīt konkrētus leģislatīvos aspektus, ņemot vērā marikultūras aspektus.

• Lietošanas atļauja: atļauja izmantot darbības jūrā ir Federālā sabiedrības veselības, pārtikas aprites drošības un vides dienesta Vides ģenerāldirektorāta Jūras vides dienesta kompetencē.
• Vides atļauja: jūras darbību vides atļaujas ir OD Nature Ziemeļjūras matemātiskā modeļa (BMM) KBIN Zinātnisko pakalpojumu pārvaldības nodaļas kompetencē.
• Pārtikas nekaitīgums: šo jautājumu federālā līmenī pārvalda Federālā pārtikas aprites drošības aģentūra (FASFC).

• “Direction des Permis et autorisations”, kas darbojas kā centrālā iestāde atļauju pieteikumu kontrolei, ja akvakultūras produkcija pārsniedz 500 kg gadā. Citos gadījumos ražotājam ir jāreģistrē sava produkcija tikai pašvaldībā.
• Dzīvnieku labturība: “direction de la qualité et du bien être animal”, kas nodarbojas ar šo jautājumu.
• Tiesību akti par kūtsmēsliem: par to ir atbildīga “Direction de l’agriculture”.

Attiecīgā informācija atrodama šeit

• Vides atļauja: kopš 2018. gada 1. janvāra būvatļauja un vides atļauja Flandrijā tiek apvienotas ar “vides atļauju”. Tos var iesniegt, veikt turpmākus pasākumus un apstrādāt, izmantojot vienas pieturas aģentūru — vides vienloga sistēmu. Vides departaments ir atbildīgs par attiecīgo jautājumu.
• Dzīvnieku labturība: Dzīvnieku labturības dienests ir daļa no Vides departamenta
• Tiesību akti par kūtsmēsliem (dekrēts par kūtsmēsliem): Tā ir Flandrijas zemes uzņēmuma (VLM) kompetence, kas ir ārēji neatkarīga Vides politikas jomas aģentūra.

Attiecīgā informācija atrodama šeit