Daudzu ieinteresēto personu perspektīvas attiecībā uz Vidusjūras un Melnās jūras marikultūras telpiskās plānošanas procesiem

Akvakultūra nodrošina vairāk nekā pusi no zivīm, ko izmanto cilvēku patēriņam, tādējādi veicinot pārtikas nodrošinājumu un uzturu, ekonomikas izaugsmi un labākus iztikas līdzekļus. Akvakultūras ražošana valstīs, kas robežojas ar Vidusjūru un Melno jūru, ir pastāvīgi pieaugusi, lai gan neviendabīgi, galvenokārt jūras sugu dēļ. Lai veicinātu attīstību, ir jāatbalsta pārvaldība, lai izveidotu darbības koordinētā telpiskās plānošanas procesā. Zināšanas par akvakultūras telpiskās plānošanas procesiem novērtē, apspriežoties ar 21 valsts ieinteresētajām personām, izmantojot strukturētu anketu, iekšējo pārskatu un darbsemināru, lai noteiktu galvenos šķēršļus īstenošanai reģionā. Rezultāti liecina par atšķirīgiem zināšanu līmeņiem par regulatīvajām sistēmām apsekotajās valstīs. Akvakultūras zonējums ir plaši izplatīts. Objektu atlase ir ilgstošs un neefektīvs process, kas ir šķērslis ieguldījumiem, un to vēl vairāk saasina skaidra varas un pienākumu sadalījuma trūkums. Teritorijas pārvaldība ir vismazāk īstenotā telpiskās plānošanas procesa daļa, un ir maz integrētas pieejas piemēru. Starp problēmām, uz kurām norādījušas ieinteresētās personas, ir slikta sabiedrības attieksme pret akvakultūru, zemas tehniskās zināšanas un izpratne par telpiskās plānošanas koncepcijām, kā arī jēgpilnas saziņas trūkums. Lai gan nesenie sasniegumi ir acīmredzami, akvakultūras integrācija ar citiem jūras telpas lietotājiem joprojām ir darbs, kam nepieciešams īpašs tiesiskais regulējums, spēju veidošana, pārredzamība, labi saziņas un līdzdalības procesi. Telpiskās plānošanas piemērošana, ievērojot ekosistēmas pieeju akvakultūrai, var veicināt uzlabojumus, kas var novērst neplānotas vai nekoordinētas attīstības negatīvās eksternalitātes.