Ja tas tiek darīts ilgtspējīgā veidā, akvakultūra var palīdzēt atrisināt dažas no aktuālākajām problēmām, ar kurām mēs šodien saskaramies.

— Akvakultūra nodrošina uzturvielām bagātu un daudzveidīgu pārtiku pieaugošajam pasaules iedzīvotāju skaitam.

— Akvakultūra samazina vajadzību nozvejot vairāk savvaļas zivju, lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu pēc zivīm, un tādējādi palīdz saglabāt zivju krājumus.

— Tā var nodrošināt svaigu un vietēju pārtiku. Tuvāka pārtikas piegāde patērētājiem ļauj samazināt oglekļa emisijas transporta nozarē.

— Akvakultūrā var ražot pārtiku un barību ar mazāku ietekmi uz klimatu un vidi nekā citiem lauksaimniecības veidiem (piemēram, liellopu audzēšana piena vai gaļas ieguvei). Patērējot vairāk akvakultūras pārtikas, mēs varam arī samazināt lauksaimniecības radīto spiedienu uz zemi.

— Akvakultūras darbības var būt ienākumu un attīstības avots attālās piekrastes un lauku kopienās, kur ir pieejams maz alternatīvu. Daži akvakultūras veidi palīdz saglabāt ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību (piemēram, gliemju audzēšana, ekstensīva akvakultūra dīķos un mitrājos, kā arī aļģu un citu bezmugurkaulnieku audzēšana). Šie pakalpojumi ietver ūdens attīrīšanu no barības vielu un organisko vielu pārpalikuma vai ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un atjaunošanu.

— Pirms akvakultūras audzētavas var darboties, nākamajiem akvakultūras ražotājiem jāsaņem kompetento valsts iestāžu atļauja (dažkārt par atļaujām var būt atbildīgas reģionālās iestādes). Novērtēdamas saimniecību, iestādes pārbauda, vai izraudzītā vieta ir piemērota, un rūpīgi izvērtē saimniecības potenciālo ietekmi uz vidi.

— Akvakultūras ražotājiem ir vajadzīga atļauja, pirms tie saimniecībā izmanto jūras ūdeni vai saldūdeni. Ūdens, kas nonāk atpakaļ vidē, nedrīkst pasliktināt ūdensobjekta stāvokli.

Turklāt akvakultūras uzņēmumiem jābūt reģistrētiem vai apstiprinātiem sanitārajās iestādēs, kas nodarbojas ar dzīvnieku veselību, un gan lauksaimniekam, gan šīm iestādēm ir pienākums veikt iespējamo slimību uzraudzību.

— Tiklīdz ir saņemtas visas atļaujas, akvakultūras ražotājiem ir jāievēro vairāki nosacījumi, lai nodrošinātu, ka akvakultūras darbības respektē vidi, cilvēku un dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību.

— Apstiprinātām saimniecībām jāturpina uzraudzīt to ietekmi uz vidi.

— Lai aizsargātu vidi, ražotāji drīkst izmantot tikai atļautu barību, tīrīšanas līdzekļus un zāles.

— Attiecībā uz dzīvnieku veselību lauksaimniekiem ir arī pienākums veikt vairākus ierakstus, tostarp par to, cik daudz dzīvnieku tiek ievesti saimniecībā un izvesti no tās, kā arī to, cik daudz mirst. Tiem jāreģistrē arī pasākumi, kas veikti, lai novērstu un pārvaldītu dažādu slimību risku. Lai aizsargātu patērētāju veselību, akvakultūras audzētājiem jāievēro stingri noteikumi par pārtikas higiēnu un dzīvnieku veselību. Drīkst izmantot tikai atļautu un kontrolētu barību.

— Veterināro zāļu lietošanai ir vajadzīga veterinārārsta recepte, un ir atļautas tikai atļautas veterinārās zāles, ievērojot noteiktos zāļu izdalīšanās termiņus un atlieku daudzumus. Audzētājiem jāreģistrē visas veterinārās zāles, kuras tie izmantojuši, un jāsaglabā recepšu kopijas.

Turklāt lauksaimniekiem jānodrošina humāna attieksme pret lauksaimniecības dzīvniekiem visā to ražošanas ciklā, kā arī kaušanas un pārvadāšanas laikā.

Lai zinātu, vai akvakultūras projektu var īstenot apgabalā, ir jāveic teritorijas dzīvotspējas pētījums (piemēram, kvalitatīva ūdens pieejamība, neiejaukšanās citos lietojumos, akvakultūras vietu noteikšanas nosacījumi apgabalā) un iespējamo audzēto sugu dzīvotspēja. Akvakultūrai ir iespējamas daudzas vietas (piemēram, uz sauszemes, piekrastes ūdeņos, jūrā, estuāros, dīķos, blakus upēm). Lai saņemtu licenci, katrā objektā ir atšķirīgi nosacījumi, un veicamie pētījumi ir atšķirīgi. Kompetentās iestādes dažkārt nosaka iepriekš izpētītas teritorijas, kurās akvakultūras darbība ir iespējama un prioritāra, un tas ļauj ātrāk iegūt atļaujas audzētavai šajā apgabalā.

Lai gan teorētiski visas zivju sugas varētu izmantot akvakultūras audzēšanā, tikai dažas no tām (aptuveni 10) pašlaik ir svarīga ES akvakultūras produkcijas daļa. It īpaši tiek audzētas tās sugas, kuru bioloģija ir labi zināma un kuru vairošanās nebrīvē ir iespējama. Tajā pašā laikā ir vajadzīgs tirgus pieprasījums pēc šīm sugām un tirgus cena, kas ļauj ražošanai būt rentablai.

ES akvakultūras sugām ir ļoti atšķirīgas ražošanas metodes, dažas no tām ir šādas (ZZTEK akvakultūras ekonomisko datu tabula, 2023. gads).

— Lašu aploki, aploki, recirkulācijas sistēmas un tvertnes;

— Foreļu tvertnes un skrejceļi, recirkulācijas sistēmas un dīķi;

— Aizgaldi, cisternas, dīķi, recirkulācijas sistēmas jūrasasariem un jūraskarūm;

— Plosti, polikultūra, gliemeņu loglīnija;

— Dīķi, cisternas, skrejceļi, dīķi, polikultūra karpām;

— Uz grunts, āķu jedas, plosti un polikultūra austeru ražošanai;

— Dīķi, celiņi, vēžveidīgo tvertnes;

— Uz grunts, tvertnēm un sacīkšu ceļiem, aizgaldiem, recirkulācijas sistēmām, polikultūrām, plostiem, āķu jedām, jūras aļģu tvertnēm;

— Atvērtas vai slēgtas sistēmas bioreaktori mikroaļģēm.

Turklāt agrīnajos augšanas posmos lielākajai daļai zivju sugu un jūras aļģu jāatrodas inkubatorā un zivju mazuļu audzētavā. Gliemju sēklas tiek audzētas inkubatoros vai ievāktas savvaļā.