• Jūras akvakultūrā atļauju piešķiršanas procedūra ir sarežģīta procedūra, kas iekšzemes akvakultūrā vidēji var ilgt vidēji 30 un 33 mēnešus.
• Neparedzamības un juridiskās noteiktības trūkums. Paredzamība", ko saprot kā noteikumu konsekventu piemērošanu un pārredzamību lēmumu pieņemšanas procesā, ir īpaši svarīga akvakultūras darbībai attiecībā uz platības izmantošanu, atļauju atjaunošanu un tiesībām piekļūt ūdenim.
• Neefektivitāte politikas un stratēģiju izstrādē apgrūtina darbības attīstību gan publiskajā, gan privātajā sektorā.
• Zināšanu trūkums par labākajiem objektiem var apdraudēt jauno projektu finansēšanu un vājināt darbības pozicionēšanu citos pārvaldības instrumentos.
• Nav juridisku un/vai neskaidru procedūru zonu deklarēšanai; maz tiek piemēroti instrumenti, lai samazinātu slogu un vienkāršotu procedūras zonās.
• Grūtības saglabāt izsekojamību visā tirdzniecības ķēdē.
• Mazs ar ražotāju organizācijām saistīto akvakultūras ražotāju īpatsvars.
• Grūtības pareizi izvietot akvakultūras produktus tirgū.
• Liela ekonomiskā ietekme dzīvnieku slimību dēļ un nepietiekamas zināšanas par dzīvnieku labturību.
• Trūkst integrēta un globāla vides monitoringa redzējuma
• Darbības pielāgošanās klimata pārmaiņu ietekmei sarežģītība.
• Nepietiekams uzņēmumu inovācijas potenciāls. Vajadzība saskaņot zinātnes nozares darbības.
• Problēmas pārtikas un uztura jomā, dzīvnieku veselība un labturība, ģenētika un fizioloģija, dažādošana, inženierija, pārvaldība un akvakultūra 4.0, vides aspekti, klimata pārmaiņas, sociālekonomiskie aspekti, kvalitāte, izsekojamība un pārtikas nekaitīgums.
• Iegūtās informācijas kvalitātes trūkums, jo iegūtā informācija neatbilst reālajai vajadzībai pēc informācijas.
• Maz zināšanu par akvakultūras nozari iedzīvotāju vidū. Nepieciešams vairāk iniciatīvu, lai informētu par akvakultūras darbību un veicinātu to.
• Neuzticēšanās akvakultūras potenciālam vietējai attīstībai un sinerģijas izmantošanai ar citām darbībām, kas nozīmē ienākumu avotu dažādošanas iespēju zaudēšanu. 

• Nepieciešamība izstrādāt stratēģijas Eiropas politikas īstenošanai, kā arī akvakultūras sākotnējā iekļaušana prioritārajās stratēģijās citās jomās ir iespēja izstrādāt efektīvas un reālistiskas stratēģijas.
• Jūras telpiskā plānošana akvakultūrā var būt instruments, ar ko atbalstīt nozaru plānošanu, uzlabot juridisko noteiktību un veicināt nozares izaugsmes gaidas un darbvietu radīšanu akvakultūrā.
• Jaunās izsekojamības sistēmas sniedz lielisku iespēju atvieglot procesus ražotājiem un uzlabot administrācijas darbību pārredzamību un pamanāmību.
• Lielais ūdensdzīvnieku produktu patēriņš uz vienu iedzīvotāju Spānijā sniedz iespēju panākt progresu piegādes dažādošanā un valsts produktu vērtības palielināšanā.
• Dažādu veidu uzņēmumi var ļaut laist tirgū ļoti atšķirīgus produktus un palīdzēt Spānijas akvakultūrai risināt dažādās problēmas, ko rada tirgu un jaunietekmes tirgu internacionalizācija.
• Ražotājiem ir arī iespēja palielināt pieprasījumu pēc ilgtspējīgiem un vietējiem produktiem, kā arī palielināt bioloģisko produktu patēriņu.
• FEMP-FEMPA finansiālais atbalsts ir vērtīgs instruments, lai varētu risināt visas gaidāmās problēmas.
• Regulatīvās norises dzīvnieku veselības vai veterināro zāļu jomā, kā arī instrumenti rezistences pret antibiotikām uzraudzībai palīdzēs uzlabot akvakultūras veselības pārvaldību.
• Uzlaboti ūdens kvalitātes monitoringa instrumenti jaunās hidroloģiskās plānošanas ietvaros būs ļoti noderīgi, lai uzlabotu ūdens kvalitāti akvakultūrā.
• Valsts dzīvnieku labturības references centra izveide var būt noderīgs instruments, lai uzlabotu zināšanas un koordināciju starp administrācijām un ar nozari zivju labturības jomā.
• Daži grozījumi vai uzlabojumi tiesiskajā regulējumā, ko piemēro akvakultūrai, var radīt jaunas iespējas uzlabot darbības ilgtspēju.
• Otrajā nacionālajā plānā par pielāgošanos klimata pārmaiņām 2021.–2030. gadam īpaša uzmanība tiks pievērsta klimata pārmaiņu ietekmei un riskiem un akvakultūras darbību neaizsargātībai, kas radīs zināšanas un atvieglos piekļuvi dažādiem dalībniekiem.
• ES pētniecības un inovācijas pamatprogramma, “Apvārsnis Eiropa”, kā arī Spānijas zinātnes, tehnoloģiju un inovācijas stratēģija 2021.–2027. gadam sniedz nozīmīgu iespēju padziļināt pētniecību un inovāciju akvakultūrā.
• Valsts un reģionālās pārvaldes iestādes var izmantot FEMPA līdzekļus, lai atbalstītu investīcijas inovatīvos risinājumos nozarē.
• Eiropas un valstu politikas mērķis datu vākšanas jomā ir uzlabot informācijas apmaiņu, vienkāršošanu, datu kvalitāti, pārredzamību un statistikas izmantošanu politikas izstrādē, īstenošanā, uzraudzībā un izvērtēšanā.
• ES plāno sākt koordinētu komunikācijas kampaņu par ES ilgtspējīgas akvakultūras modeli visā ES, kas ir iespēja palielināt informētību par akvakultūru.
• Jauno tehnoloģiju izmantošanai informācijas nosūtīšanai (elektroniskās piegādes pavadzīmes, QR kodi) būs būtiska nozīme informācijas uzlabošanā tirdzniecības vietās.
• Komunikācijas rīku (sociālo plašsaziņas līdzekļu, kampaņu, ietekmētāju, atzītu sabiedriskās domas veidotāju) sniegto iespēju maksimāla izmantošana palīdzēs uzlabot akvakultūras tēlu un konsolidēt produktu patēriņu.
• Lielāka patērētāju informētība ļauj vietējiem akvakultūras produktiem konkurēt, pamatojoties uz kvalitāti, tuvumu un produktu drošumu. Akvakultūras iekļaušana pārtikas kultūrā ļaus konsolidēt darbību kā līdzekli izmantošanas un muitas saglabāšanai.
• Akvakultūras iekļaušana zivsaimniecības un lauku vietējo rīcības grupu līdzdalības vietējās attīstības stratēģijās ir lieliska iespēja palielināt informētību par darbības iespējām un veicināt iniciatīvas vietējā līmenī. Finansējums ir pieejams no EJZAF un ELFLA.

Saskaņā ar Konstitūcijas 148. panta 1.11. punktu akvakultūras organizēšana un pārvaldība ir autonomo apgabalu ekskluzīvā kompetencē, kā noteikts to autonomijas statūtos un dekrētos par kompetenču nodošanu. Autonomajos apgabalos ir tiesību akti par akvakultūras darbību pārvaldību un regulēšanu, kas ietver uzņēmumu apstiprināšanas prasības un darbības pārvaldības, uzraudzības un kontroles aspektus. 

Attiecīgā informācija atrodama šeit

No otras puses, valsts ar Ekoloģiskās pārkārtošanās un demogrāfisko problēmu ministrijas Piekrastes ģenerāldirektorāta (MITERD) starpniecību ir kompetenta atļaut izmantot valsts jūras un sauszemes teritoriju, izņemot dažus autonomos apgabalus, piemēram, Kataloniju un Andalūziju.

Lauksaimniecības, zivsaimniecības un pārtikas ministrija (MAPA) ar Zivsaimniecības ģenerālsekretariāta (SIP) starpniecību ir atbildīga par jūras zvejniecības politikas plānošanu un īstenošanu ārējos ūdeņos un akvakultūrā, Kopienas akvakultūras politikas koordinēšanu un dalību starptautiskās organizācijās. Tā ir atbildīga arī par inovāciju plānošanu, koordinēšanu un atbalstīšanu nozarē, saimnieciskās darbības plānošanu produktu tirdzniecībā un pārstrādē, kā arī par attiecībām ar kompetentām starptautiskām organizācijām ārējās tirdzniecības un zvejas tirgu jautājumos. 

• Ūdens koncesija: Materiālā un apstrādes struktūra ir Hidrogrāfijas konfederācijas (CH) Ūdens pārvalde, kas vāc “Iepriekšējo ziņojumu par saderību”.
• Vides procedūra ar ietekmes uz vidi pētījumu (mazāk nekā 500 t)
• Vienkāršots vai parastais ietekmes uz vidi novērtējums (vairāk nekā 500 t)
• Plānošanas un ekspluatācijas atļaujas
• Dzīvnieku veselība (ziņojums par lauksaimniecības apstākļiem)
• Atļauja novadīt un izmantot publiskos ūdeņus (DPH)

a) DP Jūras zeme, ko pārraida Ekoloģiskās pārkārtošanās un demogrāfisko problēmu ministrija (MITERD) 

DP osta, ko piešķir attiecīgā ostas iestāde (valsts ostas vai autonomās kopienas osta) 

C) Sauszemes uzņēmumiem: atļauja tiek pieprasīta, lai izmantotu aizsardzības servitūtu zonu/publiskā domēna atrašanu. 

• MITERD izdotais ziņojums par saderību ar Jūras stratēģiju
• Vides atļauja, ko piešķir autonomā apgabala vides aizsardzības iestāde un kas nosaka audzēšanas atļaujas nosacījumus. Šo atļauju uzskata par ietekmes uz vidi pētījumu projektiem, kuru masa ir mazāka par 500 tonnām; vai ar vienkāršotu vai parastu vides novērtējumu, ja to apjoms pārsniedz 500 tonnas vai ir saistītas ar īpašām vides aizsardzības teritorijām.
• Atļauja novadīšanai jūrā no sauszemes, ko izsniegusi autonomā apgabala vides iestāde.
• Ziņojumi vai konsultācijas ar dažādām struktūrām aizsardzības, zivsaimniecības, tūrisma, jūras maģistra, telpiskās plānošanas, provinču delegāciju, kultūras mantojuma, pašvaldību u. c. jomās.
• Apspriešanās ar citām ieinteresētajām personām (zivsaimniecības nozari, NVO u. c.).
• Marķēšanas atļauja.
• Attiecīgā gadījumā pašvaldības būvatļauja.
• Dzīvnieku veselības reģistrs, ja piemērojams kultūraugu sugām.
• Attiecīgā gadījumā — valsts veselības reģistrs pārstrādes uzņēmumiem.