Vaislas un ģenētikas simpozijs: Klimata pārmaiņas un selektīvā audzēšana akvakultūrā

Akvakultūra ir visstraujāk augošā pārtikas ražošanas nozare, un tā būtiski veicina globālo nodrošinātību ar pārtiku. Pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (FAO), akvakultūras ražošana ir ievērojami jāpalielina, lai 2050. gadā apmierinātu turpmāko globālo pieprasījumu pēc ūdensdzīvniekiem iegūtas pārtikas. Saskaņā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) un FAO datiem klimata pārmaiņas var izraisīt globālo sasilšanu, jūras līmeņa celšanos, okeānu produktivitātes izmaiņas, saldūdens trūkumu un biežākas ekstremālas klimatiskas parādības. Līdz ar to klimata pārmaiņas var dažādā mērā ietekmēt akvakultūru atkarībā no klimatiskajām zonām, ģeogrāfiskajiem apgabaliem, audzēšanas sistēmām un audzētajām sugām. Akvakultūrai ir 2 galvenās problēmas, ko rada klimata pārmaiņas. Pirmkārt, pašreizējās zivis, kas pielāgotas dominējošajiem vides apstākļiem, turpmākajos apstākļos var būt neoptimālas. Zivju sugas bieži vien ir poikilotermiskas, tāpēc tās var būt īpaši neaizsargātas pret temperatūras izmaiņām. Tas zivju jutīgumu pret temperatūru padarīs svarīgāku nekā lauksaimniecības dzīvniekiem un citām sauszemes sugām. Otrkārt, klimata pārmaiņas var veicināt esošo un jauno patogēnu vai parazītu uzliesmojumus. Lai risinātu iepriekš minētās problēmas, ir noteiktas trīs galvenās adaptīvās stratēģijas. Pirmkārt, vispārēja “pastāvība” kļūs par vienu no galvenajām iezīmēm akvakultūrā, jo zivis būs mazāk neaizsargātas pret pašreizējām un jaunām slimībām, vienlaikus plaukstot plašākā temperatūras diapazonā. Otrkārt, tādas akvakultūras darbības kā ielaides jauda, transports un barības ražošana veicina siltumnīcefekta gāzu emisijas. Izvēloties barības izmantošanas efektivitāti, kā arī nosakot audzēšanas mērķi, kas līdz minimumam samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, tiks samazināta akvakultūras ietekme uz klimata pārmaiņām. Visbeidzot, liela problēma ir audzēšanas programmu ierobežotā pieņemšana akvakultūrā. Tas nozīmē neefektīvu resursu izmantošanu barībai, ūdenim un zemei. Līdz ar to oglekļa pēda uz saražoto zivju kg ir lielāka nekā tad, ja zivis no audzēšanas programmām tiktu izmantotas biežāk. Akvakultūrā būtu jāizmanto ģenētiski uzlaboti un noturīgi organismi, kas necieš no vairošanās depresijas. Lai to panāktu, būs jāizmanto zivis no labi pārvaldītām selektīvām audzēšanas programmām ar pienācīgiem vairošanās kontroles un audzēšanas mērķiem. Politikas veidotājiem un audzēšanas organizācijām būtu jānodrošina stimuli veicināt selektīvās selekcijas programmas akvakultūrā, lai nodrošinātu noturīgākas zivis pret klimata pārmaiņām.