FAQ

Ja tas tiek darīts ilgtspējīgā veidā, akvakultūra var palīdzēt atrisināt dažas no aktuālākajām problēmām, ar kurām mēs šodien saskaramies.

— Akvakultūra nodrošina uzturvielām bagātu un daudzveidīgu pārtiku pieaugošajam pasaules iedzīvotāju skaitam.

— Akvakultūra samazina vajadzību nozvejot vairāk savvaļas zivju, lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu pēc zivīm, un tādējādi palīdz saglabāt zivju krājumus.

— Tā var nodrošināt svaigu un vietēju pārtiku. Tuvāka pārtikas piegāde patērētājiem ļauj samazināt oglekļa emisijas transporta nozarē.

— Akvakultūrā var ražot pārtiku un barību ar mazāku ietekmi uz klimatu un vidi nekā citiem lauksaimniecības veidiem (piemēram, liellopu audzēšana piena vai gaļas ieguvei). Patērējot vairāk akvakultūras pārtikas, mēs varam arī samazināt lauksaimniecības radīto spiedienu uz zemi.

— Akvakultūras darbības var būt ienākumu un attīstības avots attālās piekrastes un lauku kopienās, kur ir pieejams maz alternatīvu. Daži akvakultūras veidi palīdz saglabāt ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību (piemēram, gliemju audzēšana, ekstensīva akvakultūra dīķos un mitrājos, kā arī aļģu un citu bezmugurkaulnieku audzēšana). Šie pakalpojumi ietver ūdens attīrīšanu no barības vielu un organisko vielu pārpalikuma vai ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un atjaunošanu.

— Pirms akvakultūras audzētavas var darboties, nākamajiem akvakultūras ražotājiem jāsaņem kompetento valsts iestāžu atļauja (dažkārt par atļaujām var būt atbildīgas reģionālās iestādes). Novērtēdamas saimniecību, iestādes pārbauda, vai izraudzītā vieta ir piemērota, un rūpīgi izvērtē saimniecības potenciālo ietekmi uz vidi.

— Akvakultūras ražotājiem ir vajadzīga atļauja, pirms tie saimniecībā izmanto jūras ūdeni vai saldūdeni. Ūdens, kas nonāk atpakaļ vidē, nedrīkst pasliktināt ūdensobjekta stāvokli.

Turklāt akvakultūras uzņēmumiem jābūt reģistrētiem vai apstiprinātiem sanitārajās iestādēs, kas nodarbojas ar dzīvnieku veselību, un gan lauksaimniekam, gan šīm iestādēm ir pienākums veikt iespējamo slimību uzraudzību.

— Tiklīdz ir saņemtas visas atļaujas, akvakultūras ražotājiem ir jāievēro vairāki nosacījumi, lai nodrošinātu, ka akvakultūras darbības respektē vidi, cilvēku un dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību.

— Apstiprinātām saimniecībām jāturpina uzraudzīt to ietekmi uz vidi.

— Lai aizsargātu vidi, ražotāji drīkst izmantot tikai atļautu barību, tīrīšanas līdzekļus un zāles.

— Attiecībā uz dzīvnieku veselību lauksaimniekiem ir arī pienākums veikt vairākus ierakstus, tostarp par to, cik daudz dzīvnieku tiek ievesti saimniecībā un izvesti no tās, kā arī to, cik daudz mirst. Tiem jāreģistrē arī pasākumi, kas veikti, lai novērstu un pārvaldītu dažādu slimību risku. Lai aizsargātu patērētāju veselību, akvakultūras audzētājiem jāievēro stingri noteikumi par pārtikas higiēnu un dzīvnieku veselību. Drīkst izmantot tikai atļautu un kontrolētu barību.

— Veterināro zāļu lietošanai ir vajadzīga veterinārārsta recepte, un ir atļautas tikai atļautas veterinārās zāles, ievērojot noteiktos zāļu izdalīšanās termiņus un atlieku daudzumus. Audzētājiem jāreģistrē visas veterinārās zāles, kuras tie izmantojuši, un jāsaglabā recepšu kopijas.

Turklāt lauksaimniekiem jānodrošina humāna attieksme pret lauksaimniecības dzīvniekiem visā to ražošanas ciklā, kā arī kaušanas un pārvadāšanas laikā.

Lai zinātu, vai akvakultūras projektu var īstenot apgabalā, ir jāveic teritorijas dzīvotspējas pētījums (piemēram, kvalitatīva ūdens pieejamība, neiejaukšanās citos lietojumos, akvakultūras vietu noteikšanas nosacījumi apgabalā) un iespējamo audzēto sugu dzīvotspēja. Akvakultūrai ir iespējamas daudzas vietas (piemēram, uz sauszemes, piekrastes ūdeņos, jūrā, estuāros, dīķos, blakus upēm). Lai saņemtu licenci, katrā objektā ir atšķirīgi nosacījumi, un veicamie pētījumi ir atšķirīgi. Kompetentās iestādes dažkārt nosaka iepriekš izpētītas teritorijas, kurās akvakultūras darbība ir iespējama un prioritāra, un tas ļauj ātrāk iegūt atļaujas audzētavai šajā apgabalā.

Lai gan teorētiski visas zivju sugas varētu izmantot akvakultūras audzēšanā, tikai dažas no tām (aptuveni 10) pašlaik ir svarīga ES akvakultūras produkcijas daļa. It īpaši tiek audzētas tās sugas, kuru bioloģija ir labi zināma un kuru vairošanās nebrīvē ir iespējama. Tajā pašā laikā ir vajadzīgs tirgus pieprasījums pēc šīm sugām un tirgus cena, kas ļauj ražošanai būt rentablai.

ES akvakultūras sugām ir ļoti atšķirīgas ražošanas metodes, dažas no tām ir šādas (ZZTEK akvakultūras ekonomisko datu tabula, 2023. gads).

— Lašu aploki, aploki, recirkulācijas sistēmas un tvertnes;

— Foreļu tvertnes un skrejceļi, recirkulācijas sistēmas un dīķi;

— Aizgaldi, cisternas, dīķi, recirkulācijas sistēmas jūrasasariem un jūraskarūm;

— Plosti, polikultūra, gliemeņu loglīnija;

— Dīķi, cisternas, skrejceļi, dīķi, polikultūra karpām;

— Uz grunts, āķu jedas, plosti un polikultūra austeru ražošanai;

— Dīķi, celiņi, vēžveidīgo tvertnes;

— Uz grunts, tvertnēm un sacīkšu ceļiem, aizgaldiem, recirkulācijas sistēmām, polikultūrām, plostiem, āķu jedām, jūras aļģu tvertnēm;

— Atvērtas vai slēgtas sistēmas bioreaktori mikroaļģēm.

Turklāt agrīnajos augšanas posmos lielākajai daļai zivju sugu un jūras aļģu jāatrodas inkubatorā un zivju mazuļu audzētavā. Gliemju sēklas tiek audzētas inkubatoros vai ievāktas savvaļā.

Akvakultūra, tāpat kā jebkura saimnieciskā darbība, ietekmē vidi. Tas ir atkarīgs no darbības vadības kvalitātes, atrašanās vietas piemērotības un ražošanas sistēmas. Pareizi pārvaldīta, akvakultūra var kļūt arī par proteīna ražotāju, kam raksturīga mazāka oglekļa un vidiskā pēda nekā citiem lauksaimniecības sektoriem. Bez tam dažu veidu akvakultūra (piemēram, gliemju audzēšana, dīķu un mitrāju akvakultūra un aļģu un citu bezmugurkaulnieku audzēšana), ja to pienācīgi pārvalda, spēj piedāvāt daudzus ekosistēmas pakalpojumus. Šo pakalpojumu vidū var būt lieko barības vielu un organisko vielu absorbēšana no vides vai ekosistēmu un biodaudzveidības saglabāšana un atjaunošana.

ES vides tiesību aktos un valstu īstenošanas tiesību aktos ir noteikts ES akvakultūras tiesiskais regulējums, kas nodrošina, ka tiek mazināta akvakultūras darbību iespējamā ietekme uz vidi (oglekļa pēdas, notekūdeņu, atkritumu vai citas ietekmes uz jūras un saldūdens ekosistēmām ziņā), un ka akvakultūras darbības būtiski nekaitē ekosistēmām vai bioloģiskajai daudzveidībai.

Tomēr ES akvakultūras nozares vidisko sniegumu var vēl vairāk uzlabot: nodrošināt vides tiesību aktu pilnīgu piemērošanu un to mērķu sasniegšanu; II) akvakultūras ietekmes turpmāka mazināšana; un, treškārt, attīstot tādu akvakultūru, kas mazāk ietekmē vidi un nodrošina ekosistēmu pakalpojumus.

“Stratēģisko vadlīniju ilgtspējīgākai un konkurētspējīgākai ES akvakultūrai 2021.–2030. gada periodam” mērķis ir uzlabot akvakultūras nozares vidisko sniegumu, vēl vairāk ierobežojot akvakultūras ietekmi, kā arī veicinot videi un klimatam vislabvēlīgākos akvakultūras veidus, piemēram, zema trofiskā akvakultūru un bioloģisko akvakultūru.

Akvakultūrai ir vajadzīga laba ūdens kvalitāte, lai nodrošinātu ūdensdzīvnieku optimālu veselību un labturību un ūdenssaimniecības rentabilitāti. Tāpēc ES dalībvalstu cīņa pret ūdens piesārņojumu saskaņā ar Eiropas zaļajā kursā noteikto nulles piesārņojuma mērķi ir īpaši svarīga akvakultūrai.

Atļauja akvakultūras audzētājiem jāsaņem arī pirms jūras ūdens vai saldūdens izmantošanas saimniecībā. Ūdens, kas nonāk atpakaļ vidē, nedrīkst pasliktināt ūdensobjekta stāvokli. Novadījumiem no ES akvakultūras objektiem ir jāatbilst stingrajiem ES ūdens kvalitātes standartiem, kā arī stingrajiem valsts, reģionālajiem un vietējiem noteikumiem.

Daži akvakultūras veidi, piemēram, gliemju audzēšana un aļģu un citu bezmugurkaulnieku audzēšana, ja tie tiek pienācīgi pārvaldīti, var uzlabot ūdens kvalitāti, jo no vides tiek absorbēts liekais barības vielu daudzums un organiskās vielas.

Akvakultūras recirkulācijas sistēmas (RAS) ir sauszemes akvakultūras iekārtas — vai nu āra, vai iekštelpās –, kas samazina ūdens patēriņu, filtrējot, regulējot un atkārtoti izmantojot ūdeni.

Salīdzinot ar tradicionālo dīķu vai atklātā ūdens akvakultūru, ūdens recirkulācijas process RAS ļauj kontrolēt kultūras apstākļus un savākt atkritumus. Turklāt sauszemes akvakultūra novērš izbēgšanu un ierobežo slimību un parazītu ārējo pārnesi. RAS sola ilgtspējīgāku pārtikas ražošanu ar mazāku saldūdens patēriņu un īsākiem transportēšanas attālumiem, jo zivis var audzēt tuvāk tirgiem. Kontrolējot kultūras apstākļus, akvakultūras ražošanu RAS objektā var veikt gandrīz jebkur neatkarīgi no vietējiem apstākļiem. Pārvietojot ražošanu uz sauszemes, tas var arī mazināt pieejamās telpas trūkumu un konkurenci par piekļuvi jūras teritorijām.

No otras puses, RAS iekārta parasti ir energoietilpīga un dārga. Ieguldījumu izmaksas ir augstas, un recirkulācijas tehnoloģija patērē lielu enerģijas daudzumu, un tā ir jākontrolē un jāpārvalda kvalificētam darbaspēkam. Turklāt tehnoloģijai joprojām ir jāpierāda tās dzīvotspēja plaša mēroga ražošanā, jo īpaši attiecībā uz sālsūdens vidi.

Lai saglabātu aktivitāti un augšanu, saimniecībā audzētu zivju barībā jābūt ievērojamam līmenim (35–50 %) viegli sagremojamiem proteīniem un augstai enerģijai, izmantojot augstas kvalitātes taukus. Izejvielas, kas pieejamas šādu izejvielu ražošanai, ir no trim galvenajām izcelsmes vietām:

I) dārzeņu blakusprodukti no kviešiem, sojas un kukurūzas.

II) zivju milti un eļļa no zivīm un jūras vēžveidīgajiem, lai gan to daļa barībā samazinās.

III) Dažos gadījumos arī sauszemes dzīvnieku ražošanas nozares blakusprodukti, kas ir ļoti uzturvielām bagāti.

Mūsdienās tiek veicinātas ilgtspējīgas barošanas sistēmas, ierobežojot atkarību no zivju miltiem un zivju eļļas no savvaļas krājumiem pārtikas ražošanai, piemēram, veicinot alternatīvu olbaltumvielu sastāvdaļu, piemēram, aļģu vai kukaiņu, vai citu nozaru atkritumu izmantošanu. Tas ir atspoguļots arī 2021.–2030. gada stratēģiskajās vadlīnijās par ilgtspējīgāku un konkurētspējīgāku ES akvakultūru.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/848 (2018. gada 30. maijs) par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu (https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A32018R0848) bioloģiskā ražošana ir vispārēja lauku saimniecību pārvaldības un pārtikas ražošanas sistēma, kurā apvienota vidiskās un klimatrīcības paraugprakse, augsts biodaudzveidības līmenis, dabas resursu saglabāšana un augstu dzīvnieku labturības standartu un augstu ražošanas standartu piemērošana atbilstoši arvien lielāka patērētāju skaita pieprasījumam pēc produktiem, kas ražoti, izmantojot dabiskas vielas un procesus. Šī regula kopā ar dažiem attiecīgiem sekundāriem aktiem paredz sīki izstrādātus bioloģiskās akvakultūras ražošanas noteikumus, kas ietver vides prasības, perioda ievērošanu pārejai uz bioloģisko ražošanu, uzturu, dzīvnieku labturību, veselības aprūpi un lopkopību ar sīki izstrādātu maksimālo ganāmpulka blīvumu sugām un stingriem ierobežojumiem attiecībā uz ārējo resursu izmantošanu, cita starpā attiecībā uz veterinārārsta ārstēšanu.

Lai varētu izmantot ES bioloģiskās ražošanas logotipu un savu produktu marķējumā norādīt “bioloģisks”, bioloģiskās ražošanas operatoriem jābūt sertificētiem kompetento iestāžu apstiprinātai kontroles organizācijai, kas apliecina, ka viņu darbība tiek veikta saskaņā ar ES bioloģiskās ražošanas regulu.

Plašāka informācija par ES bioloģiskās sertifikācijas sistēmu un tās izpildi ir pieejama šajā Komisijas tīmekļa vietnē:

Bioloģiskā lauksaimniecība (https://agriculture.ec.europa.eu/farming/organic-farming_en). Turklāt bieži uzdoto jautājumu dokuments par bioloģiskās ražošanas noteikumiem, tostarp nodaļa par bioloģisko akvakultūru, ir pieejams šeit: https://agriculture.ec.europa.eu/system/files/2022-09/organic-rules-faq….