FAQ

Padomes 2007. gada 11. jūnija Regula (EK) Nr. 708/2007 (https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A32007R0708&…) par svešzemju un vietējā areālā nesastopamu sugu izmantošanu akvakultūrā nodrošina sistēmu, lai nodrošinātu ūdens vides aizsardzību pret riskiem, kas saistīti ar šādu sugu audzēšanu. Tā reglamentē to pārvietošanu ES, aptverot visas ūdens sugas un ražošanas veidus, un pastāv īpaši noteikumi par slēgtām akvakultūras platībām, kā arī atbrīvojums attiecībā uz IV pielikumā uzskaitītajām sugām.

Akvakultūras operatoriem ir jāpieprasa atļauja svešzemju sugas introdukcijai vai vietējā areālā nesastopamas sugas pārvietošanai no attiecīgās administratīvās struktūras ES dalībvalstī (“kompetentā iestāde”). Pieteikuma iesniedzējam jāiesniedz dokumentācija, ievērojot I pielikumā noteiktās indikatīvās pamatnostādnes. Padomdevēja komiteja novērtēs, vai pieteikumā ir visa vajadzīgā informācija, un noteiks tā pieņemamību un iespējamos riskus. Pēc tam komiteja nodod savu atzinumu kompetentajai iestādei, kas saskaņā ar noteikto procedūru lems par atļaujas izsniegšanu vai atteikšanu.

Akvaponika ir inovatīva akvakultūras ražošanas sistēma, kas apvieno zivju ražošanu akvakultūras recirkulācijas sistēmās (RAS) un augkopību, izmantojot hidroponiku (augu audzēšana bez augsnes) vienā ražošanas sistēmā. Tā ir ilgtspējīga un efektīva lauksaimniecības metode, kas novērš vajadzību pēc augsnes un saglabā ūdeni.

Šim paņēmienam ir vairākas priekšrocības:

Tā var atrasties ne tikai lauku apvidos, bet arī pilsētu un puspilsētu apstākļos, tostarp pilsētu ēkās (piemēram, jumta segumos) un rūpniecības objektos (piemēram, neizmantotās vietās), tādējādi nodrošinot ES reģioniem pašpietiekamības elementu, nodrošinot saviem iedzīvotājiem darbvietas, kā arī svaigus dārzeņus, zivis un augļus. Šī stratēģiskā izvietošana ne tikai samazina zemes iegādes izmaksas, bet arī nodrošina vietu akvakultūrai zivju ražošanai tuvāk pilsētu teritorijām, tādējādi samazinot transporta izdevumus un ražošanas kopējo oglekļa pēdu.

Tā ir ekoloģiski atbildīga slēgta sistēma, kurā neizmanto ķīmiskos mēslošanas līdzekļus, jo tā ir pašpietiekama sistēma. Ūdeni no zivju tvertnēm recirkulē caur filtriem, lai pabarotu augu gultas un pēc tam atgrieztos zivju tvertnēs. Zivis un augi veido simbiotisku sakarību, kur augi tīra zivju atkritumus un baro augus ar barības vielām.

Tam nav nepieciešama pesticīdu lietošana.

Tas ļauj izvairīties no sezonalitātes ierobežojumiem, jo augus un zivis var audzēt visu gadu neatkarīgi no sezonas un laika apstākļiem.

Dažas no akvaponikas īstenošanas un izstrādes problēmām ir šādas:

Augstas sākotnējās izmaksas: akvaponikas sistēmas izveide var būt dārga, jo ir vajadzīgs speciāls aprīkojums, piemēram, tvertnes, sūkņi un filtrēšanas sistēmas, kā arī augstas enerģijas prasības.

Tehniskā pieredze: tam nepieciešama zivju un augu ūdens kvalitātes ikdienas uzturēšana un pastāvīga testēšana, kā arī zināšanas gan par zivkopību, gan hidroponiskajām sistēmām. Zivju un augu vajadzību līdzsvarošana var būt sarežģīta, un tai nepieciešama pastāvīga mācīšanās un pielāgošanās.

Ne visi augi un zivis attīstās akvaponiskās sistēmās: šis paņēmiens nav piemērots visām kultūrām, un to var izmantot ar ierobežotu augu un zivju šķirni.

Rentabilitāte: pašlaik pastāv mērogojamības problēmas, lai ražotu liela apjoma dārzeņus par rentablu cenu.

BFT ir inovatīva akvakultūras pieeja, kas uzlabo ilgtspēju un ražošanas efektivitāti, veicinot mikrobu kopienu ar barības vielām bagātā ūdenī. Šajā kopienā, ko dēvē par “bioflocu”, ir labvēlīgi mikroorganismi, kas nepatērētu barību pārveido uzturvielām bagātā biomasā un kas ir papildu pārtikas avots kultivētām zivīm un garnelēm. BFT ievērojami uzlabo ūdens kvalitāti, stabilizējot kaitīgus slāpekļa savienojumus, veicinot vispārējo veselību un samazinot ūdens organismu stresu. Šis dabiskais filtrācijas process līdz minimumam samazina slimību uzliesmojumus. Turklāt tehnoloģija uzlabo izaugsmes rādītājus un izdzīvošanu, kā rezultātā palielinās lauksaimnieku ražība un rentabilitāte.

Joprojām pastāv būtiskas problēmas saistībā ar šīs tehnoloģijas mērogojamību, piemēram:

Tehniskajai pārvaldībai ir vajadzīga precīza izpratne par mikrobiālo ekoloģiju un pastāvīgs ūdens kvalitātes parametru, piemēram, pH, izšķīdušā skābekļa un barības vielu līmeņa, monitorings.

Vēl viena būtiska problēma ir patogēnu attīstības risks nepareizas sistēmas pārvaldības dēļ, kas var izraisīt nelīdzsvarotību mikrobu kopienā un slimību uzliesmojumus.

Turklāt sākotnējās uzstādīšanas izmaksas, kas saistītas ar biofloku sistēmas izveidi, var būt ievērojamas, potenciāli atturot mazos lauksaimniekus.

Neraugoties uz BFT priekšrocībām, tas tiek īstenots komerciālā mērogā tikai dažās vietās Eiropā, piemēram, baltās garneles (Litopenaeus vannamei) audzēšana BFT sistēmās Kastīlijā un Leonā, Spānijā. Pētniecības jomā Eiropas zinātnieki no dažādām valstīm, tostarp Beļģijas (Ģentes Universitāte), ir veiksmīgi izveidojuši BFT lauksaimniecību tilapijas dīķos Izraēlā.

Nesenie sasniegumi BFT sistēmās ir vērsti uz mikrobu kopienas dinamikas optimizēšanu, lai uzlabotu barības pārveides ātrumu un augšanas rādītājus. Inovācijas aerācijas sistēmās, ūdens kvalitātes parametru monitorings reāllaikā un dažādu oglekļa avotu (piemēram, melases vai cietes) izmantošana ir būtiski uzlabojuši biofloku sistēmu noturību un produktivitāti. Turklāt pētījumi par biofloka kā barības piedevas labvēlīgo ietekmi uz veselību ir pierādījuši, ka audzēto sugu imūnreakcija ir uzlabojusies, tādējādi uzlabojot augšanas un izdzīvošanas rādītājus.

Centieni standartizēt praksi un izstrādāt labākās pārvaldības vadlīnijas ir būtiski, lai maksimāli palielinātu ieguvumus no biofloku tehnoloģijas akvakultūrā. Šī videi draudzīgā prakse piedāvā vērtīgus lietojumus, piemēram, ūdensdzīvnieku barību un potenciālu tradicionālo zivju sastāvdaļu aizstājēju vēžveidīgo uzturā.

Zema trofiskā akvakultūra (LTA) koncentrējas uz tādu sugu ražošanu, kas aizņem zemākus barības tīkla līmeņus. LTA sastāv no bezbarošanas akvakultūras, kas ietver filtrētājus (piemēram, ēdamgliemenes, austerus un gliemenes), detritiēdājus (piemēram, jūras gurķus), jūras aļģes, kā arī zālaugu zivis (piemēram, karpas). LTA atbilst ilgtspējīgas akvakultūras principiem, samazinot atkarību no ierobežotiem resursiem un līdz minimumam samazinot vidisko pēdu.
2017. gadā procesā, kura rezultātā tika pieņemts Eiropas sociālo tiesību pīlārs, Reģionu komiteja aicināja Eiropas sociālo tiesību pīlārā risināt nabadzības, marginalizācijas un sociālās atstumtības problēmu.
Zema trofiskā akvakultūra (LTA) sniedz šādas priekšrocības:
2017. gadā procesā, kura rezultātā tika pieņemts Eiropas sociālo tiesību pīlārs, Reģionu komiteja aicināja Eiropas sociālo tiesību pīlārā risināt nabadzības, marginalizācijas un sociālās atstumtības problēmu.
1. Samazināta enerģijas pievade: LTA ir vērsta uz sugām, kas ir zemākas barības ķēdē, tāpēc enerģijas ielaide ir mazāka nekā plēsēju sugu audzēšanai. Tas nodrošina efektīvāku resursu izmantošanu. 2017. gadā procesā, kura rezultātā tika pieņemts Eiropas sociālo tiesību pīlārs, Reģionu komiteja aicināja Eiropas sociālo tiesību pīlārā risināt nabadzības, marginalizācijas un sociālās atstumtības problēmu.
2. Uzlabotas ūdens ekosistēmas: LTA (jo īpaši filtrētāji un jūras aļģu audzēšana) var absorbēt lieko slāpekli, fosforu un oglekli, tādējādi mazinot eitrofikāciju un klimata pārmaiņu ietekmi. Turklāt LTA prakse var arī uzlabot ūdens kvalitāti (piemēram, gliemeņu, austeru un gliemeņu audzēšana), izmantojot filtrēšanu un jūras grunts kvalitāti (piemēram, gliemeņu un jūras gurķu audzēšana), pārvietojot audzētās sugas smiltīs.
3. Diversifikācija: LTA paplašina to sugu klāstu, kuras var audzēt ilgtspējīgi, tādējādi veicinot dažādošanu ES akvakultūras nozarē. 2017. gadā procesā, kura rezultātā tika pieņemts Eiropas sociālo tiesību pīlārs, Reģionu komiteja aicināja Eiropas sociālo tiesību pīlārā risināt nabadzības, marginalizācijas un sociālās atstumtības problēmu.
4. Augstvērtīgu produktu izstrādes potenciāls: kā uzsvērts ASTRAL projektā, LTA var nodrošināt izejvielas pārtikas, barības, kosmētikas, zāļu, bioplastmasas un citu vērtīgu produktu ražošanai.

Zemās trofiskās akvakultūras (LTA) problēmas ir šādas:

1. Tirgus pieprasījums un patērētāju akcepts: dažos reģionos patērētāju pieprasījums pēc ITL produktiem (piemēram, jūras aļģēm) var būt mazāks nekā citām sugām1. Notiek centieni, piemēram, izmantojot ES akvakultūras kampaņu un ES Algae iniciatīvu, lai palielinātu informētību par šiem produktiem un to pieņemšanu.
Priekšlikums attiecas tikai uz mērķtiecīgu grozījumu Regulā (ES) 2021/1057 un saglabā konsekvenci ar citām Savienības politikas jomām. Tiesiskais regulējums: tiesiskais regulējums, kas reglamentē ITL, var būt mazāk izstrādāts nekā tradicionālajai akvakultūrai, potenciāli radot nenoteiktību ieguldītājiem un operatoriem (sk. BUJ par IMTA).
3. Atkarība no vides apstākļiem: LTA, jo īpaši atklātā ūdenī, var būt jutīgs pret tādām vides apstākļu izmaiņām kā temperatūra, sāļums un barības vielu pieejamība. Risku var radīt arī ekstremāli laikapstākļi.

Ir svarīgi atzīmēt, ka LTA ieguvumi un problēmas var atšķirties atkarībā no audzētajām sugām, saimniecības atrašanās vietas, ražošanas sistēmas un izmantotās īpašās pārvaldības prakses.
2017. gadā procesā, kura rezultātā tika pieņemts Eiropas sociālo tiesību pīlārs, Reģionu komiteja aicināja Eiropas sociālo tiesību pīlārā risināt nabadzības, marginalizācijas un sociālās atstumtības problēmu.
LTA un vairāktrofisku sugu (piemēram, plēsēju sugu) ražošanu var apvienot, lai potenciāli radītu pozitīvus vidiskos ieguvumus, piemēram, barības vielu uzņemšanu un oglekļa sekvestrēšanu. LTA integrācija augstākas kvalitātes sugu ražošanā ir viens no principiem, uz kuru balstās integrētā multitrofiskā akvakultūra (IMTA).

“Stratēģiskās vadlīnijas ilgtspējīgākai un konkurētspējīgākai akvakultūras nozarei 2021.–2030. gada periodam” ir uzsvērts, cik svarīga ir dažādošana attiecībā uz sugām ar zemāku trofisko līmeni.

ES Aļģu iniciatīvas mērķis ir atbalstīt ES aļģu nozari, tostarp jūras aļģu akvakultūru, uzlabojot pārvaldību, izstrādājot uzņēmējdarbības atbalsta mehānismus, palielinot informētību par aļģēm un to pieņemšanu ES, uzlabojot zināšanas par aļģēm, pētniecību un datus un veicinot inovāciju.
2017. gadā procesā, kura rezultātā tika pieņemts Eiropas sociālo tiesību pīlārs, Reģionu komiteja aicināja Eiropas sociālo tiesību pīlārā risināt nabadzības, marginalizācijas un sociālās atstumtības problēmu.
Akvakultūras padomdevēja komiteja (AAC) 2024. gada oktobrī publicēja ieteikumu par šāda veida akvakultūru, kas ir pieejams šeit: https://aac-europe.org/en/publication/aac-recommendation-on-promoting-l…

Eiropas Savienība (ES) ir finansējusi vairākus pētniecības projektus, kas saistīti ar ITL, lai veicinātu akvakultūras ilgtspēju un konkurētspēju reģionā. Piemēram, AquaVitae (https://aquavitaeproject.eu/ ), ASTRAL (https://www.astral-project.eu/) un ULTFARMS (θ) ir vērā ņemamas, jo tās arī veicina LTA attīstību un ilgtspējīgu akvakultūras praksi.
2017. gadā procesā, kura rezultātā tika pieņemts Eiropas sociālo tiesību pīlārs, Reģionu komiteja aicināja Eiropas sociālo tiesību pīlārā risināt nabadzības, marginalizācijas un sociālās atstumtības problēmu.
ULTFARMS ir novatorisks projekts “Apvārsnis Eiropa okeāna misija”, kura mērķis ir radikāli pārveidot LTA sistēmas. Tās uzdevums ir optimizēt ITL ražošanu sarežģītos atkrastes apstākļos un zemas sāls vides apstākļos. Integrējot inovatīvus inženiertehniskos, tehniskos, ekoloģiskos un bioloģiskos procesus, ULTFARMS mērķis ir izveidot rentablu, ilgtspējīgu un ekoloģiski drošu zema trofiskā līmeņa sugu (jūras aļģu un gliemju) ražošanas ķēdi atkrastes vējparkos, kas atrodas Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā.

ES pieeju antimikrobiālo līdzekļu izmantošanai dzīvniekiem galvenokārt nosaka stingri regulatīvie pasākumi, kas ietverti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2019/6 (2018. gada 11. decembris) par veterinārajām zālēm, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Regulā (ES) 2019/4 attiecībā uz veterināro zāļu ievadīšanu, īpaši izmantojot ārstniecisko barību. ES tiesiskais regulējums aizliedz antibiotiku izmantošanu augšanas veicināšanai vai ražas palielināšanai. Visu antimikrobiālo līdzekļu lietošanai ir vajadzīga veterinārārsta recepte pēc klīniskās pārbaudes vai jebkāda cita pienācīga veterinārārsta veikta novērtējuma. Noteiktus antimikrobiālos līdzekļus nevar lietot dzīvniekiem, jo tie ir rezervēti noteiktu cilvēka infekciju ārstēšanai. Antibiotiku profilaktiska lietošana izņēmuma gadījumos un skaidri noteiktos apstākļos ir atļauta tikai atsevišķam dzīvniekam. Turklāt ES līmenī tiek izveidota farmakovigilances sistēma, kas ietver sadarbību starp dalībvalstīm, Komisiju, Eiropas Zāļu aģentūru un tirdzniecības atļauju turētājiem, lai veiktu uzdevumus, kas saistīti ar atļauto veterināro zāļu drošumu un iedarbīgumu.

Antimikrobiālo veterināro zāļu pārdošana ES produktīvajiem dzīvniekiem, tostarp produktīvajiem ūdensdzīvniekiem, līdz 2022. gadam tika uzraudzīta brīvprātīgi. No 2023. gada pārdošana tiek uzraudzīta saskaņā ar jaunu, juridiski saistošu sistēmu. Šos datus izmanto, lai sekotu līdzi progresam virzībā uz vēlamo mērķi līdz 2030. gadam par 50 % samazināt lauksaimniecības dzīvniekiem un akvakultūrā paredzēto antimikrobiālo līdzekļu kopējo pārdošanas apjomu ES salīdzinājumā ar 2018. gadu (https://eur-lex.europa.eu/resource.html?uri=cellar:ea0f9f73-9ab2-11ea-9…). No 2026. gada dalībvalstīm jāvāc dati par antimikrobiālo līdzekļu lietošanu zivīs pa kategorijām (Atlantijas laši, varavīksnes forele, zeltplekste, jūrasasaris, jūrasasaris, parastā karpa). Šiem datiem par antimikrobiālo līdzekļu lietošanu būtu jāveido pamats mērķtiecīgu pasākumu noteikšanai pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences (AMR) apkarošanai.

Stratēģiskajās vadlīnijās par ilgtspējīgāku un konkurētspējīgāku ES akvakultūru 2021.–2030. gada periodam ir uzsvērta nepieciešamība samazināt atkarību no antibiotikām, uzlabojot lopkopības praksi. Šī prakse, kuras mērķis ir veicināt dzīvnieku labturību un slimību profilaksi, ir būtiska, lai mazinātu ar antibiotiku lietošanu saistītos riskus un izskaustu antibiotiku nepareizu lietošanu, vienlaikus saskaņojot to ar vides un sabiedrības veselības mērķiem.

2022. gada jūlijā Komisija un dalībvalstis noteica rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem (AMR) kā vienu no trim galvenajiem prioritārajiem veselības apdraudējumiem. Tika publicēts visaptverošs ziņojums par dalībvalstu “Viena veselība” nacionālajiem rīcības plāniem pret antimikrobiālajiem līdzekļiem izveidojušās rezistences apkarošanai (https://health.ec.europa.eu/publications/overview-report-member-states-…) (jautājums “Viena veselība”, kas nozīmē, ka tas ietver cilvēku veselību, dzīvnieku veselību, augu veselību un vidi un ir daudzšķautņains pārrobežu veselības apdraudējums, ko viena nozare vai atsevišķas valstis vienas pašas nevar novērst).

Eiropas Komisija 2023. gada 26. aprīlī pieņēma priekšlikumu Padomes ieteikumam par to, kā pastiprināt ES darbības rezistences pret antimikrobiāliem līdzekļiem apkarošanai, izmantojot pieeju “Viena veselība”, kurā dalībvalstis tiek mudinātas veikt pasākumus produktīvo dzīvnieku, piemēram, saimniecībā audzētu zivju, veselības un labturības uzlabošanai, lai samazinātu infekcijas slimību sastopamību un izplatīšanos lauksaimniecībā un pēc tam samazinātu vajadzību pēc antimikrobiālo līdzekļu lietošanas. Un 2023. gada 13. jūnijā Padome pieņēma Ieteikumu par to, kā pastiprināt ES darbības rezistences pret antimikrobiāliem līdzekļiem apkarošanai, izmantojot pieeju “Viena veselība” (https://health.ec.europa.eu/publications/council-recommendation-steppin…). Ieteikumu mērķis ir veicināt antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu, nosakot konkrētus mērķrādītājus attiecībā uz AMR un antimikrobiālo līdzekļu patēriņu cilvēka veselībai. Tās arī mudina dalībvalstis veikt pasākumus, lai uzlabotu produktīvo dzīvnieku, piemēram, saimniecībā audzētu zivju, veselību un labturību, lai samazinātu infekcijas slimību sastopamību un izplatīšanos lauksaimniecībā un pēc tam samazinātu vajadzību pēc antimikrobiāliem līdzekļiem.

Kā minēts Ieteikuma par to, kā pastiprināt ES rīcību rezistences pret antimikrobiāliem līdzekļiem apkarošanai ar pieeju “Viena veselība”, 8. un 9. iedaļā, dažas stratēģijas, kuru mērķis ir samazināt atkarību no antibiotikām akvakultūrā, ir šādas: I) infekcijas slimību profilakses un kontroles pasākumu pieņemšana; II) pieņemt biodrošības pasākumus zivju audzētavās, kas ir operatoru pienākums saskaņā ar 10. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulā (ES) 2016/429 par pārnēsājamām dzīvnieku slimībām un ar ko groza un atceļ konkrētus aktus dzīvnieku veselības jomā (Dzīvnieku veselības tiesību akts); III) veicināt selekcijas metodes akvakultūrā, lai attīstītu pret slimībām rezistentus celmus; IV) veicināt vakcinācijas un alternatīvu izmantošanu, lai palīdzētu novērst noteiktas slimības (vakcīnas piedāvā mērķtiecīgu imunitāti pret konkrētiem patogēniem; tomēr tie ir saistīti ar tādām problēmām kā sugām specifiski ierobežojumi); veicināt inovatīvu barības piedevu izstrādi un izmantošanu, tostarp barības piedevas, lai uzlabotu dzīvnieku fizioloģisko stāvokli, piemēram, barību uz kukaiņu bāzes (šī barība ir bagāta ar olbaltumvielām, hitīnu un bioaktīviem savienojumiem (piemēram, laurīnskābe), kas var palielināt zarnu mikrobiotas daudzveidību, uzlabot rezistenci pret slimībām un samazināt atkarību no zivju miltiem), probiotikas (Probiotikas, piemēram, bacillus un lactobacillus, uzlabo imunitāti, augšanu un stresu, vienlaikus apspiežot patogēnus, prebiotikas (prebiotikas, piemēram, fruktooligosaharīdi (FOS) un mannanoligosaharīdi (MOS) selektīvi stimulē derīgās zarnu baktērijas, uzlabo barības vielu absorbciju un imūnreakciju) un simbiotiskas (kas apvieno probiotikas un prebiotikas, sinerģiski uzlabo rezistenci pret slimībām, zarnu morfoloģiju un mikrobiomu līdzsvaru); VI) nepārtrauktas apmācības nodrošināšana attiecībā uz zināšanām par infekciju profilaksi un kontroli un biodrošību visam zivjaudzētavas personālam (arī saskaņā ar Regulas (ES) 2016/429 11. pantu); VII) nodrošināt pienācīgu dūņu apsaimniekošanu, lai novērstu slimības un citus patogēnus.

Šīs alternatīvās stratēģijas atbilst FAO/PVO vadlīnijām, veicinot videi draudzīgu akvakultūras praksi, kas veicina zivju veselību, līdz minimumam samazina atkritumus un mazina ekoloģisko kaitējumu.

Lai stiprinātu ES tiesisko regulējumu, dalībvalstis īsteno daudzgadu nacionālos stratēģiskos plānus akvakultūrai (MNSPA), kuros integrēti AMR samazināšanas mērķrādītāji un kurus bieži atbalsta ar finansējumu no Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonda (EJZAF). Šie plāni ir izstrādāti, lai uzlabotu biodrošību, veicinātu vakcinācijas programmas un veicinātu ieguldījumus alternatīvās terapijās.

ES arī nodrošina finansējumu ar AMR saistītiem projektiem akvakultūras nozarē (“Apvārsnis Eiropa” un EJZAF). Piemēram, Cure4Aqua, kas koncentrējas uz biobāzētu alternatīvu izstrādi antibiotikām, un NeoGiANT, kas lauksaimniecības blakusproduktus valorizē dabīgos antibakteriālos preparātos.