FAQ

Jā, tas ir iespējams, taču joprojām pastāv tehniskas, inženiertehniskas un izmaksu problēmas. Atkrastes vai atklātā okeāna akvakultūras turpmākā attīstība būs atkarīga no tehnoloģijas, kas tiek īstenota, lai pārvarētu okeāna klimata ekstremālos apstākļus, loģistikas problēmas, kas saistītas ar barības un citu resursu nogādāšanu saimniecībā, atkrastes darba platformu izveidi un lietu interneta (IoT) platformu attālinātu kontroli, lai sazinātos un pārvaldītu platformas ar optimizācijas sistēmām, kuru pamatā ir mākslīgais intelekts.

Integrētā multitrofiskā akvakultūra (IMTA) ir akvakultūras veids, kurā vairākas ūdens sugas no dažādiem trofiskajiem līmeņiem (piemēram, zivis, jūras aļģes, gliemju, vēžveidīgo un adatādaiņu vai citu bezmugurkaulnieku sugas) tiek audzētas vienas un tās pašas ražošanas sistēmas tiešā tuvumā, lai uzlabotu efektivitāti, samazinātu atkritumus un sniegtu ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, bioremediāciju.

“Stratēģiskās vadlīnijas ilgtspējīgākai un konkurētspējīgākai ES akvakultūrai 2021.–2030. gada periodam” popularizē IMTA, kā arī citus akvakultūras veidus, kas ir vislabvēlīgākie videi un klimatam.

IMTA var aptvert daudzus dažādus akvakultūras sistēmu veidus, piemēram, sauszemes akvakultūras sistēmas (piemēram, dīķus) un tīkla aizgaldu sistēmas (piemēram, zivju audzēšanas kombinēšana ar ārpusgrunts un grunts sistēmām gliemeņu un jūras aļģu ražošanai). Tomēr mērķis vienmēr ir palielināt vides ilgtspēju, ekonomisko stabilitāti un sociālo pieņemamību, izmantojot holistiskas un aprites ekonomikas pieejas.

IMTA sistēmas uzlabo akvakultūras ilgtspēju, atdarinot dabiskos barības vielu ciklus. Šajās sistēmās organiskā viela, ko neizmanto viena suga, piemēram, zivis, kļūst par resursu citām sugām, piemēram, jūras aļģēm un gliemjiem, kas barības vielas izmanto augšanai. Sistēmas efektivitāte ir atkarīga no vides faktoriem, piemēram, barības vielu līmeņa apgabalā, pārtikas pieejamības un hidrodinamikas.

IMTA pieņemšanā joprojām pastāv vairākas problēmas. Piemēram, saskaņā ar ES tiesību aktiem akvakultūras dzīvniekus nevar barot ar atkritumiem, un tas nozīmē, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums padara nederīgus modeļus, kuros zivis tiek apvienotas ar noteiktām filtrētājiem un detritiēdāju sugām (zemas trofiskās sugas gliemeņu un jūras gurķu veidā), kas pārstrādā barības vielas no neēstām zivīm un izkārnījumiem. Lai novērtētu un palīdzētu risināt šīs problēmas, ES finansē vairākus IMTA projektus, piemēram, Astral (https://www.astral-project.eu/ ) un AquaVitae (https://aquavitaeproject.eu/).

2020. gadā ES akvakultūras produkcija sasniedza 1,2 miljonus tonnu, un tās vērtība bija 3,9 miljardi EUR. Tolaik galvenās akvakultūras sugas bija jūras gliemenes (19 % no kopējās ES produkcijas), varavīksnes foreles (17 %), zilās ēdamgliemenes (11 %), Klusā okeāna austeres (9 %), zeltplekstes (8 %), Vidusjūras gliemenes (7 %), jūrasasaris (7 %), jūrasasaris (7 %), parastā karpa (7 %) un Atlantijas zilā tunzivs (3 %). Šīs deviņas sugas veido 87 % no kopējās ES akvakultūras produkcijas svara (STECF 22–17-EU).

ES akvakultūras produkti tiek ražoti saskaņā ar augstiem kvalitātes un ilgtspējas standartiem, jo ir pieņemts liels skaits ES tiesību aktu, kas aptver dažādus jautājumus, kuri jāievēro akvakultūras ražotājiem (piemēram, tiesību akti par dzīvnieku veselību, dzīvnieku labturību, pārtikas nekaitīgumu, barības nekaitīgumu, veterināro apstrādi, ūdens kvalitāti, tiesību akti par svešzemju vai vietējā areālā nesastopamu sugu ieviešanu utt.).

Par šo tematu tiek veikti pētījumi. Piemēram, ES finansētajā projektā “Diversify” ir noteiktas sugas, kas ir vissvarīgākās, lai palielinātu Eiropas akvakultūras meagrāfa (Argyrosomus regius), lielās dzelkņu haizivs (Seriola dumerilii), dzelkņu haizivs (Sander lucioperca), Atlantijas paltusa (Hippoglossus hippoglossus), jūrasvelnu (Polyprion americanus), Grey mullet (Mugil cephalus) ražīgu diversifikāciju. Arī citos ES finansētos projektos tiek pētīts potenciāls sugu, tostarp maztrofisko sugu, turpmākai dažādošanai (sk. AquaVitae (https://aquavitaeproject.eu/)). Dažādošana jāveic, atzīstot tirgus pieprasījumu un ūdensdzīvnieku pārtikas produktu starptautisko tirdzniecību.

Aļģēm ir liels potenciāls, bet ražošanas apjoms Eiropā joprojām ir zems. Komisija 2022. gadā pieņēma paziņojumu “Ceļā uz spēcīgu un ilgtspējīgu ES aļģu nozari”, tā saukto ES Algae iniciatīvu (https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/en/ip_22_6899), kuras mērķis ir atraisīt aļģu potenciālu Eiropas Savienībā. Paziņojumā ierosināti 23 pasākumi, lai nozarei radītu iespējas kļūt par stabilu, ilgtspējīgu un reģeneratīvu nozari, kas spēj apmierināt augošo ES pieprasījumu. Eiropas aļģu nozares ieinteresēto personu platformas EU4Algae (https://maritime-forum.ec.europa.eu/en/frontpage/1727) mērķis ir paātrināt Eiropas aļģu nozares attīstību un popularizēt aļģes uzturam un citiem mērķiem ES patērētāju un uzņēmumu vidū.

Akvakultūras produkti veido 27 % no ūdensdzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu (akvakultūras un zvejniecības) patēriņa ES. ES akvakultūras produkti veido 26 % no produktiem, ko ražo ūdensdzīvnieku izcelsmes pārtikas nozarē (ieguves zveja un akvakultūra). No ES akvakultūras iegūto akvakultūras produktu īpatsvars ES ir 37,5 % (piegādes bilance, EUMOFA 2022, https://www.eumofa.eu/supply-balance).

Tiek lēsts, ka kopējā bioloģiskās akvakultūras produkcija ES līmenī 2020. gadā bija 74.032 tonnas, kas veido 6,4 % no kopējās ES akvakultūras produkcijas (bioloģiskā akvakultūra ES, (EUMOFA 2022, https://www.eumofa.eu/documents/20178/432372/Organic+aquaculture+in+the…).

Visnozīmīgākās ES 27 valstis ir Spānija, Francija, Grieķija, Itālija un Polija ar 70 % akvakultūras produkcijas.

Valstis, kas dod vislielāko ieguldījumu Eiropas ražošanā (EEZ39), ir Norvēģija (aptuveni 46 % no kopējā Eiropas ražošanas apjoma), tai seko Spānija, Turcija, Apvienotā Karaliste, Francija, Itālija un Grieķija. Šīs septiņas valstis saražo 90 % no visas akvakultūras produkcijas Eiropā. (FAO 2022).

Salīdzinājumā ar akvakultūras izaugsmi pasaules līmenī ES ražošana ir bijusi gandrīz nemainīga.

Zivju akvakultūras pieauguma temps ES-27 kopš 2000. gada ir bijis ārkārtīgi zems — zivju akvakultūra aug par 1,1 % gadā (gada vidējais pieaugums) un gliemju sugas — 2,8 %. Ja tiek iekļauta Norvēģija un Turcija, kopējā summa palielinās līdz 4 %. Pasaules mērogā zivju akvakultūras gada vidējais pieaugums ir 4,3 %. (FAO, 2022, https://www.fao.org/fishery/en/topic/166235).

Precīzā akvakultūra ir tehnoloģiski sarežģīta pieeja akvakultūras nozarē, kuras mērķis ir integrēt progresīvus rīkus un metodiku, lai palielinātu gan biotisko, gan abiotisko mainīgo monitoringa autonomiju iekārtās, veicinot efektīvāku saimniecību pārvaldību. Mērķis ir paaugstināt dzīvnieku labturības standartus, mazināt ietekmi uz vidi un uzlabot akvakultūras platību ekonomisko dzīvotspēju. Precīzās akvakultūras mērķis ir dot ražotājiem iespēju efektīvāk uzraudzīt un dokumentēt viņu iekārtām raksturīgos bioloģiskos procesus, un to raksturo modernāko sensoru tehnoloģiju, statistiskās analīzes metodiku un sarežģītu mākslīgā intelekta (MI) tehnoloģiju integrācija.