Globālās akvakultūras retrospektīva pārskatīšana 20 gados

Akvakultūras ilgtspēja tiek intensīvi apspriesta kopš 2000. gada, kad dabas jomā tika publicēts pārskats par akvakultūras neto ieguldījumu pasaules zivju piegādē. Šajā dokumentā ir aplūkotas norises globālajā akvakultūrā no 1997. līdz 2017. gadam, iekļaujot visas nozares apakšnozares un uzsverot akvakultūras integrāciju pasaules pārtikas sistēmā. Iekšzemes akvakultūra, jo īpaši Āzijā, ir visvairāk veicinājusi ražošanas apjomus pasaulē un pārtikas nodrošinājumu. Lielākie ieguvumi ir gūti arī akvakultūras barības efektivitātes un zivju barības ziņā, samazinot zivju un izvadīto zivju attiecību visām barotajām sugām, lai gan joprojām pastāv atkarība no jūras sastāvdaļām un ir palielinājusies atkarība no sauszemes sastāvdaļām. Gan mīkstmiešu, gan jūras aļģu kultūra arvien vairāk tiek atzīta attiecībā uz to ekosistēmu pakalpojumiem; tomēr šo pakalpojumu kvantitatīvā noteikšana, novērtēšana un tirgus attīstība joprojām ir reta. Gliemju un jūras aļģu potenciāls atbalstīt globālo uzturdrošību netiek pietiekami izmantots. Patogēnu, parazītu un kaitēkļu pārvaldība joprojām ir ilgtspējas problēma visā nozarē, un klimata pārmaiņu ietekme uz akvakultūru joprojām ir neskaidra un grūti pārbaudāma. Spiediens uz akvakultūras nozari īstenot visaptverošus ilgtspējas pasākumus šajā 20 gadu periodā daudzos gadījumos ir uzlabojis pārvaldību, tehnoloģijas, atrašanās vietu un pārvaldību. Pasaules akvakultūras produkcijas apjoms kopš 2000. gada ir trīskāršojies ar pozitīvām vidiskā snieguma tendencēm, taču nozare saskaras ar aizvien lielākām problēmām, tostarp patogēnu pārvaldību, piesārņojumu, klimata pārmaiņām un pieaugošo atkarību no sauszemes resursu sistēmām.