Zvejniecības un akvakultūras reakcija uz ārkārtas situācijām (FARE) bieži vien ir nepareiza vai var apdraudēt nozares stabilitāti. Šā e-mācību kursa mērķis ir uzlabot sagatavotības un reaģēšanas kvalitāti un pārskatatbildību ārkārtas situācijās, kas...
Ar šo kursu tiek ieviests akvakultūras bioloģiskās drošības progresīvo pārvaldības ceļvedis (PMP/AB), kurā izmantota uz risku balstīta pieeja, lai uzlabotu akvakultūras nozares vispārējo ilgtspēju. Tajā ir izklāstīti jēdzieni un pasākumi, kas...
Ar šo kursu tiek ieviesta zvejas un akvakultūras produktu harmonizētās sistēmas (HS) nomenklatūra, kas iepazīstina ar globāliem un FAO starptautiskās tirdzniecības instrumentiem zivsaimniecības jomā, piemēram, preferenciālo piekļuvi un izcelsmes...
Īss projekta izklāsts VeriFish ir programmas “Apvārsnis Eiropa” finansēts divu gadu projekts, kura mērķis ir nodrošināt pieejamu un dinamisku pārbaudāmu ilgtspējas rādītāju satvaru, lai uzlabotu saziņu un izpratni par ilgtspējīgu jūras produktu...
Šajā izdevumā ir aplūkota zilā pārveide darbībā, ko ilustrē pasākumi un iniciatīvas, ko vada FAO sadarbībā ar locekļiem, partneriem un galvenajām ieinteresētajām personām, lai integrētu ūdensdzīvnieku pārtiku globālajā pārtikas nodrošinājumā un...
Baltijas MUPPETS sniedz novatoriem unikālu iespēju jūtami ietekmēt ilgtspējīgu gliemeņu audzēšanu un produktu izstrādi, atbalstot tālredzīgus risinājumus, kas veicina vietējo ekonomiku un uzlabo Baltijas jūras ekosistēmas. Šā uzaicinājuma mērķis ir...
Jā, tas ir iespējams, taču joprojām pastāv tehniskas, inženiertehniskas un izmaksu problēmas. Atkrastes vai atklātā okeāna akvakultūras turpmākā attīstība būs atkarīga no tehnoloģijas, kas tiek īstenota, lai pārvarētu okeāna klimata ekstremālos apstākļus, loģistikas problēmas, kas saistītas ar barības un citu resursu nogādāšanu saimniecībā, atkrastes darba platformu izveidi un lietu interneta (IoT) platformu attālinātu kontroli, lai sazinātos un pārvaldītu platformas ar optimizācijas sistēmām, kuru pamatā ir mākslīgais intelekts.
Integrētā multitrofiskā akvakultūra (IMTA) ir akvakultūras veids, kurā vairākas ūdens sugas no dažādiem trofiskajiem līmeņiem (piemēram, zivis, jūras aļģes, gliemju, vēžveidīgo un adatādaiņu vai citu bezmugurkaulnieku sugas) tiek audzētas vienas un tās pašas ražošanas sistēmas tiešā tuvumā, lai uzlabotu efektivitāti, samazinātu atkritumus un sniegtu ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, bioremediāciju.
“Stratēģiskās vadlīnijas ilgtspējīgākai un konkurētspējīgākai ES akvakultūrai 2021.–2030. gada periodam” popularizē IMTA, kā arī citus akvakultūras veidus, kas ir vislabvēlīgākie videi un klimatam.
IMTA var aptvert daudzus dažādus akvakultūras sistēmu veidus, piemēram, sauszemes akvakultūras sistēmas (piemēram, dīķus) un tīkla aizgaldu sistēmas (piemēram, zivju audzēšanas kombinēšana ar ārpusgrunts un grunts sistēmām gliemeņu un jūras aļģu ražošanai). Tomēr mērķis vienmēr ir palielināt vides ilgtspēju, ekonomisko stabilitāti un sociālo pieņemamību, izmantojot holistiskas un aprites ekonomikas pieejas.
IMTA sistēmas uzlabo akvakultūras ilgtspēju, atdarinot dabiskos barības vielu ciklus. Šajās sistēmās organiskā viela, ko neizmanto viena suga, piemēram, zivis, kļūst par resursu citām sugām, piemēram, jūras aļģēm un gliemjiem, kas barības vielas izmanto augšanai. Sistēmas efektivitāte ir atkarīga no vides faktoriem, piemēram, barības vielu līmeņa apgabalā, pārtikas pieejamības un hidrodinamikas.
IMTA pieņemšanā joprojām pastāv vairākas problēmas. Piemēram, saskaņā ar ES tiesību aktiem akvakultūras dzīvniekus nevar barot ar atkritumiem, un tas nozīmē, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums padara nederīgus modeļus, kuros zivis tiek apvienotas ar noteiktām filtrētājiem un detritiēdāju sugām (zemas trofiskās sugas gliemeņu un jūras gurķu veidā), kas pārstrādā barības vielas no neēstām zivīm un izkārnījumiem. Lai novērtētu un palīdzētu risināt šīs problēmas, ES finansē vairākus IMTA projektus, piemēram, Astral (https://www.astral-project.eu/ ) un AquaVitae (https://aquavitaeproject.eu/).
2020. gadā ES akvakultūras produkcija sasniedza 1,2 miljonus tonnu, un tās vērtība bija 3,9 miljardi EUR. Tolaik galvenās akvakultūras sugas bija jūras gliemenes (19 % no kopējās ES produkcijas), varavīksnes foreles (17 %), zilās ēdamgliemenes (11 %), Klusā okeāna austeres (9 %), zeltplekstes (8 %), Vidusjūras gliemenes (7 %), jūrasasaris (7 %), jūrasasaris (7 %), parastā karpa (7 %) un Atlantijas zilā tunzivs (3 %). Šīs deviņas sugas veido 87 % no kopējās ES akvakultūras produkcijas svara (STECF 22–17-EU).
