Ekosistēmas pakalpojumu jauda ir lielāka vairāku apzīmējumu veidu apgabalos

Ekosistēmu pakalpojuma (ES) koncepcijas īstenošana praksē varētu būt sarežģīts uzdevums, jo tajā ir jāņem vērā iepriekšējā “tradicionālā” politika un pieejas, kurās daba un bioloģiskā daudzveidība ir novērtēta atšķirīgi. To vidū Dzīvotņu direktīva (92/43/EK) un Putnu direktīva (79/409/EK), Ūdens pamatdirektīva (2000/60/EK) un Trokšņa direktīva (2002/49/EK) ir novedušas pie Eiropas teritoriju novērtēšanas/noteikšanas ar atšķirīgiem kritērijiem. Šajā pētījumā mūsu mērķis bija izprast, kā teritorijas ES kapacitāte ir saistīta ar tās noteikšanu un vai teritorijām ar vairākiem nosaukumiem ir lielākas spējas nodrošināt ES.
Mēs atlasījām četrus Grieķijas sateces baseinus ar ļoti dažādām iezīmēm, kas aptver vairāk nekā 25 % no valsts teritorijas. Sateces baseinos mēs novērtējām ES kapacitāti (saskaņā ar Burkhard u. c. metodiku. 2009) attiecībā uz teritorijām, kas noteiktas par Natura 2000 teritorijām, Quiet teritorijām un mitrājiem vai ūdenstilpēm, un atradušas tās teritorijas, kurām ir vairāki nosaukumi. GLM analizēja datus, lai atklātu atšķirības attiecībā uz ES jaudu starp dažādiem teritoriju veidiem. Mēs arī pētījām PSN sinerģiju un kompromisus starp dažādiem ES veidiem un pārbaudījām korelācijas starp ainavas īpašībām, piemēram, pacēlumu, skatu un slīpumu, un ES potenciālu.
Mūsu rezultāti liecina, ka jomām, kurās ir dažādi veidi vai vairāki apzīmējumi, ir atšķirīgas spējas nodrošināt ES. Viena apzīmējuma veida teritorijām (aizsargājamām teritorijām vai platībām) lielākajā daļā ES kopumā bija starpvērtējumi, bet rezultāti bija augstāki nekā apgabalos bez apzīmējuma, kam bija lielākas pakalpojumu sniegšanas spējas. Attiecībā uz aizsargājamām teritorijām un kvalitatīvām teritorijām kopumā tās tika novērtētas labāk. Teritorijās, kurās apvienoti abi apzīmētie veidi (aizsargājamās teritorijas un Quiet Areas), bija vislielākā kapacitāte 13 no 29 ES dalībvalstīm, kas galvenokārt bija saistītas ar dabiskajām un meža ekosistēmām. Mēs konstatējām ievērojamu sinerģiju starp lielāko daļu ES reglamentējošo, atbalsta un kultūras jomu, kas savukārt liecina par kompromisiem ar pakalpojumu sniegšanas pakalpojumiem. Dažādās ES ir telpiski saistītas un tām ir cieša korelācija ar ainavas īpašībām, piemēram, pacēlumu un slīpumu. 
Mēs ierosinām, ka teritorijas statusa piešķiršanu var izmantot kā alternatīvu vides politikas instrumentu, norādot spēju nodrošināt ES. Lai atrastu ES “karstos punktus”, var izmantot vairākus apgabalu apzīmējumus. Šāda “tradicionālās” novērtēšanas un izraudzīšanās un “jaunākās” ES koncepcijas integrēšana ir laika un izmaksu ziņā efektīvs veids, kas jāpieņem ieinteresētajām personām un politikas veidotājiem, lai sāktu ievērot jaunos standartus un prasības attiecībā uz dabas aizsardzību un vides pārvaldību.