Konkrētai valstij raksturīga pārtikas kultūra un zinātnisko atziņu pārneses pasākumi — vai tie ietekmē jūras produktu iepirkšanās paradumus?

Pozitīva izpratne par akvakultūras produktiem ir būtiska, lai veicinātu ražošanu, izmantojot ilgtspējīgākus un videi draudzīgākus risinājumus. Tomēr patērētāju uztvere un no tā izrietošie lēmumi par pirkumu joprojām ir slikti izprasti. Lielākajā daļā Eiropas valstu patērētāju uztvere parasti ir diezgan negatīva, ko pastiprina zināšanu trūkums un maldinoša informācija no plašsaziņas līdzekļiem. Tiek uzskatīts, ka tam ir vislielākā ietekme uz pašreizējo zemo saimniecībās audzētu zivju patēriņa līmeni visā Eiropā. Iepriekšējie pētījumi liecina, ka patērētāji bieži vien var nevēlēties mainīt jūras produktu iegādes paradumus, neraugoties uz to, ka viņiem ir stabila zinātniskā izpratne par akvakultūras produktiem un to ražošanas veidu. Šajā pētījumā mēs pētījām, cik lielā mērā konkrētām valstīm raksturīgie apstākļi un zinātnisko atziņu līmenis veicina patērētāju iepirkšanās paradumus visā Eiropā. Šajā nolūkā tika veiktas interaktīvas plakātu aptaujas un daļēji strukturētas intervijas astoņos dažādos zināšanu pārneses pasākumos (KTE) trijās valstīs, kuros piedalījās 383 dalībnieki. Vēl nepietiekami izmantotās metodes piemērošana, interaktīva plakāta aptauja, uzsvēra nepieciešamību izmantot jaunas pieejas, lai vērstos pret patērētāju uzvedību.
Mūsu rezultāti liecina, ka plašākas zinātniskās atziņas pati par sevi nemaina iepirkšanās paradumus. Priekšstati un iepirkšanās paradumi ir ļoti kontekstuāli un dažādās kultūrās atšķiras. Tas norāda uz to, ka katrai valstij raksturīgā jūras pārtikas kultūra ir savstarpēji cieši saistīta, kas ietver gan individuālu izpratni, zinātnes atziņas, gan sociālo un kultūras kontekstu, un rezultātā tiek pieņemti individuāli lēmumi par iepirkumu. Mūsu rezultāti liecina, ka lielāka uzmanība tiek pievērsta produkta ilgtspējai un uzsvars uz notiekošo pāreju uz aprites ekonomikas pieeju akvakultūras nozarē var būt daudzsološs veids, kā veicināt uz ilgtspēju vairāk balstītus iepirkuma lēmumus jūras produktu nozarē. Mūsu konstatējumi arī apšauba, vai centieni izglītot sabiedrību par ilgtspējīgākiem iepirkuma kritērijiem patiešām ir būtiski, lai veicinātu ilgtspējīgākus patēriņa modeļus, vai arī mēs strādājam no maldinošiem pieņēmumiem, kas noved pie nepareizām pieejām. Visbeidzot, skaidras un viegli pieejamas informācijas trūkums, šķiet, ir galvenais šķērslis, kas Eiropā kavē ilgtspējīgu akvakultūras produktu pieņemšanu sabiedrībā.